Rīgas pils siluets Daugavas labajā krastā ir raksturīga Rīgas panorāmas zīme, kas gadsimtiem bijusi varas spēka vai vājuma lieciniece.

 

Par tagadējās Rīgas pils ēkas uzbūvēšanas gadu pieņemts uzskatīt 1515. gadu, ar ko beidzas teksti zem Madonnas un Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga (1494–1535) akmens tēliem virs pils vārtiem un arī rakstiskas liecības par būvdarbu izdevumiem. Senākie pabeigtās pils grafiskie atveidojumi Rīgas skatos parādās 1589., 1603. un 1612. gadā. 1612. gada attēlā, kas iespiests Nikolausa Mollīna tipogrāfijā Rīgā, detalizēti iezīmēta pils ar piebūvi ziemeļu pusē, nocietinājumi un vārtu tornis.

 

Pili rīdziniekiem nācās uzcelt pašu nojauktās Livonijas ordeņa mestra rezidences vietā, izpildot kapitulācijas līguma noteikumus pēc sakāves 1491. gadā pie Bukultiem un atzīstot Livonijas ordeņa mestra un Rīgas arhibīskapa virskundzību. Livonijas kara (1558–1583) laikā Rīgas pilī 1561. gadā tika parakstīts Livonijas ordeņa pašlikvidēšanās akts. Lai gan Rīga Polijas–Lietuvas valstī tika iekļauta tikai 1581. gadā, Rīgas pils kļuva par tās vietvalžu dzīvesvietu.

 

Polijas–Zviedrijas kara (1600–1629) laikā cīņa ar mainīgām sekmēm notika arī par Rīgu, pilij noturoties pat pāris nedēļu ilgāk par pilsētu. Vidzemes gubernatora un vēlāk ģenerālgubernatora mītne tika papildināta ar Horna un Tota bastioniem, bet 17. gs. beigās notika pils nocietinājumu modernizācija. Savukārt Ziemeļu kara (1700–1721) laikā pēc ilgstoša aplenkuma 1710. gadā pilī tika parakstīti kapitulācijas noteikumi, un pils baznīcā bruņniecība un garīdzniecība zvērēja uzticību feldmaršalam Borisam Šeremetjevam.

 

Pilī dzīvoja Rīgas, vēlāk Vidzemes guberņas ģenerālgubernatori. Nozīmīgākās pils pārbūves notika grāfa Georga Brauna (1762–1792), marķīza Filipa Pauluči (1812–1829), barona Karla Magnusa fon der Pālena (1830–1845), kņaza Aleksandra Suvorova-Rimņikska (1848–1861) un kņaza Pjotra Bagrationa (1870–1876) laikā. Viduslaiku celtnes izskats mainījās, palielinot izmantojamo telpu daudzumu un dzīvojamās telpas pamazām aizpildot dažādām valsts iestādēm.

 

1. pasaules kara laikā vairākkārt mainījās pils apsaimniekotāji, un tikai pēc Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijs) pils tornī sāka plīvot Latvijas karogs. Uz pili pārcēlās Ministru prezidents un Valsts kanceleja, bet 1922. gadā tā kļuva par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci.

 

Okupācijas gados mūru drēgnums un citas ekspluatācijas grūtības padomju varas iestādēm lika raudzīties pēc ērtāka risinājuma un pils telpas tika nodotas pionieriem, bet daļu telpu izmantoja vairāki muzeji.

 

Rīgas pils torņi piesaista skatienu kā vieta, kur ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu pacēlās sarkanbaltsarkanais karogs, kur Latvijas Valsts prezidenta karogs liecina par viņa atrašanos pilī, jo kopš 1995. gada vasaras Rīgas pils atkal kļuvusi par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci. Rīgas pils kā viens no Latvijai raksturīgiem simboliem savu 500 gadu jubileju atzīmē ar svaigu krāsu rotu un Latvijas Bankas veltītu sudraba kolekcijas monētu.